Andra Kolberga “Nekas nav noticis” personāžu apraksts

Darbs ir pilns ar interesantiem pavērsieniem kā jau krimināldetektīvs. Imalda ir tas personāžs, kas nenojauš, ka mātes nāve ir tikai visa sākums.

Darbības laiks, vieta.

Darbības vieta ir Rīga 80. gados, pārsvarā Imaldas mājvieta un ēdināšanas uzņēmumā ‘”Oreanda”. Darbības laiks ir aptuveni 10 gadi.

Galveno varoņu raksturojums.

– Imalda – divus gadus ārstējās psihiatriskajā slimnīcā un nekautrējās par to teikt citiem. Pirms tam viņas laiku aizņēma skola un baletskola. Imaldai patika, ka ģimene kopā vakariņoja, jo visiem bija ikdienas steiga un darbi. Pēc mātes nāves Imalda nevēlējās ne ar vienu runāt vai satikt. Patika būt mājās. Pamatā bija depresija un ar to kombinējās atmiņas traucējumi. Arī tad, kad viņai bija sāpīgi un asaras acīs, Imalda klusēja. Spilgti izjūt tēva atsvešināšanos. Viņa jutās vīlusies, jo ar bērnības acīm skatoties iztēlē viņu redzēja to, kuru bija apskāvusi un mīlējusi bērnībā- visdrošāko, visstiprāko, visgudrāko. Kopš tēva ieslodzījuma bija savādāk. Tagad Imalda vislabāk jutās viena. Viņa ļoti baidījās savas slimības dēļ nokļūt atkal slimnīcā, tāpēc regulāri dzēra zāles. Svarīgi bija pieklājīgi ģērbties. Reizi mēnesī apmeklēja tēvu, atnesa tam produktus. Atsvešinātības plaisa pletās aizvien plašāk.

– Imants – Imaldas un Alekša tēvs, atraitnis. Viņā mīt kā divi dažādi cilvēki. Viens ir tas labais, kuram meita un dēls ir mīļi, kurš kopā ar ģimeni saulrietā gāja uz jūru peldēties un apšļakstīt bērnus ar ūdeni. Svētdienu rītos viņš gatavoja brokastis, lai citi ilgāk varētu pavārtīties gultās. Otrs bija stingrs, ko telefonā var dzirdēt bezjūtīgā cilvēkā ar ledainu balsi. Tajā vienmēr jaušamas draudu notis. Ar telefonu tika panākts, veikts, izšķirts, organizēts, darīts zināms, palīdzēts un izlīdzēts. Kad bija telefons, tad ģimene it kā pazuda. Visu, ko darīja, darīja ģimenes labā, taču, kad priekšsēdētājs lasīja spriedumu, viņš sievas acīs neredzēja līdzjūtību. Sāka sevi uzskatīt par mironi, jo to redzēja sievas acīs. Sevi neuzskatīja par vainīgu, jo daudzi tā darīja, vienīgi viņš pirmais patrāpījies ceļā. Dažiem vienkārši paveicās, un Imants to nespēja pārdzīvot.

– Aleksis – Imaldas brālis. Būdams vecāks par viņu, pēc vecāku nāves uzņemas pienākumu parūpēties par māsu. Diemžēl tas nesanāk tik labi, kā varbūt gribētos. Māsu vienmēr sauc par mazo. Jau no skolas laikiem maz brīvā laika, jo ir aizņemts treniņos un pulciņos. Vēlāk to nomainīja cita lieta, kas bija jūrasskola un, kā Aleksis apgalvoja, kravu pārkraušana un kuģošana. Bieži dzīvoja komandējumos – brauca uz Tallinu, lidoja uz Ļeņingradu, Ventspili, pat Odesu Ukrainā. Kā pats izsakās: darba daudz, bet naudu neredz. Tēva grēku dēļ sākumā paliek bez izbraukšanas vīzas. Vēlāk dabūja darbu Odesas ostā, nākotnē cerēja būt tāljūras konteineru pārvadātājs. Apsolīja dzīvoklī uztaisīt remontu, taču tam vienmēr pietrūka laika. Priecājās par māsas veiksmēm. Dienu pirms kārtējs aizbraukšanas viņš lietoja alkoholu, un bravūrīgi stāstīja par savām nākotnes perspektīvām. Jūrasskolas biedri Aleksim tagad bija gandrīz kā nezinoši plukatas, bet darbabiedriem uz kuģa trūka elementārāko jūrnieku iemaņu. Imalda redzēja, ka brālis ir pārvērties. Naktī, kad Imalda dzirdēja Alekša raudas, tas apstiprināja viņas aizdomas, ka Aleksis melo gan par savu darbu, gan nākotni. Patiesībā viņš bija iesaistījies narkotiku biznesā, kaz ieveda dažādas vielas no Brazīlijas.